Bizness
Vai Latvijā ir beigusies ekonomiskā krīze?
«Vai Latvijā ir beigusies ekonomiskā krīze?''
Simts Latvijas iedzīvotāju subjektīvie viedokļi internetā: http://www.ves.lv/article/237504
2008.gada finanšu krīze starptautiskos tirgos un tai sekojošā sociāli – ekonomiskā krīze Latvijā joprojām izpaužas apjomīgos emigrācijas, ēnu ekonomikas un bezdarba radītājos. Tomēr ir jāatzīmē arī daudzi finanšu ekonomiskie rādītāji, kas liecina par situācijas stabilizāciju – IKP izaugsmes temps, produkcijas izlaide apstrādes rūpniecībā, eksporta un ārējo tiešo investīciju apjoma pieaugums, uzlabojas valsts budžeta bilances rādītāji, mazinās bezdarbs un inflācijas rādītāji. Atzinīgi vērtējumi saņemti no starptautiskajām reitingu aģentūrām un ārvalstu politiķiem. Tomēr pieprasījuma kritums ārvalstu tirgū, nepietiekamais pieprasījums pašmāju tirgū saglabā uzņēmējos piesardzību. Manuprāt, rets uzņēmējs šodien var apgalvot, ka spēs pārciest līdzīgu krīzi, ja tā tuvosies tuvākajā laikā. Nedrošība un neskaidrība par ekonomisko procesu pārvaldību Eiropas Savienības un nacionālā līmenī apgrūtina uzņēmēja iespējas investēt konkurētspējas uzlabošanā, atalgojuma paaugstināšanā un inovācijā. Likumsakarīgi, ka tikai ierobežots iedzīvotāju skaits var justies drošs par laba darba iespējām, sociālās un veselības aprūpi ilgtermiņā.
Sociāli ekonomiskā krīze nu ir pāraugusi uzticības krīzē politiskajai un finanšu sistēmai. Mazināt uzticības krīzi var tikai tad, kad pieaug darbaspējīgo iedzīvotāju iespējas ar savu darbu nodrošināt savām vajadzībām atbilstošu dzīves kvalitāti, bet sociāli mazaizsargātās iedzīvotāju grupas saņem kvalitatīvus izglītības, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus. Politiķu un ierēdniecības loma uzticības krīzes mazināšanā ir sniegt skaidru redzējumu par tuvākajā nākotnē veicamajām darbībām uzņēmējdarbības atbalstam.
Pēc finanšu tirgus stabilizācijas jāplāno nākamie soļi ekonomikas stabilizācijai, cerams, ka Nacionālais attīstības plāns un Industriālā politika uzradīs ne tikai ambiciozus mērķus, bet izkristalizēs praktiskus soļus tautsaimniecības struktūras sabalansēšanai, izglītības un zinātnes sistēmas pievienotās vērtības radīšanai uzņēmējdarbībā un kara indivīda konkurētspējas vairošanai mainīgā nākotnes darba tirgū.
Joprojām aktuāli pieci attīstības virzieni publiskā un privātā sektora sadarbībai, kurus izvirzīju 2008.gada nogalē. Šobrīd šo virzienu realizācijas kvalitāte var sniegt atbildi uz jautājumu, vai esam pārvarējuši krīzi? Vai varam apgalvot, ka ir nodrošināti stratēģiski finanšu ieguldījumi sabiedrības vajadzībām – transporta pakalpojumu pieejamībai, lai neapdraudētu reģionālo mobilitāti, infrastruktūras attīstību, kā arī veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmās? Diemžēl joprojām fragmentāri ir izstrādāti modeļi finansējuma pieejamības radīšanai privātajam sektoram, partnerības attīstībai t.sk. ar pašvaldībām. Mēs esam pārāk atkarīgi no ES struktūrfondu pieejamības un joprojām neesam atrisinājuši pārliekās birokrātijas, apšaubāmo iepirkumu un finansējuma efektīva izlietojuma problemātiku.
Otrs virziens, kas bija jāatrisina, lai nostiprinātu tautsaimniecību pret jaunām krīzēm, saistāms ar privātām investīcijām, ārvalstu investoru piesaisti. Šobrīd ārvalstu tiešās investīcijas ieplūst finanšu un nekustamo īpašumu sektoros, bet ne apstrādes rūpniecības, loģistikas, enerģētikas vai infrastruktūras projektos. Kas liek domāt, ka publiskā sektora pārliekā iejaukšanās šajos sektoros rada ‘’jaunu burbuļu’’ riskus un nesaimnieciski iegulda sabiedrības (t.sk. Eiropas Savienības) resursus.
Trešais virziens, kurā arī šobrīd neredzam progresu ir ienesīgas investīcijas cilvēkkapitālā. Mums ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē par augstskolās studējošo jauniešu un zinātnisko institūtu skaitu uz tūkstoti iedzīvotājiem, bet šie rādītāji nekonvertējas inovatīvos produktos, starptautiski pazīstamus zīmolos un reti dzirdam par starptautiski konkurētspējīgu zinātnes pienesumu. Lai motivētu darbiniekus darba devējiem būtu jākāpina atalgojums darbiniekiem un jāiesaistās izglītības, pētniecības procesos, tomēr rocība nav tik liela. Var vainot uzņēmējus peļņas kārē, darbiniekus zemā produktivitātē, tomēr jāpiebilst, ka Latvijā ir viens no lielākajiem nodokļu slogiem darbiniekiem ES un tas neveicina ne darbiniekus, ne darba devējus atgriezties pie nodokļu nomaksas un investīcijām cilvēkkapitālā. Pārdomājot investīcijas cilvēkkapitālā un pētniecībā, nodokļu sloga pārskatīšana sniegs iespēju uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un daudz vairāk cilvēku teiks ‘’krīze ir pāri un es vairs no jaunas krīzes nebaidos’’.
Ceturtais virziens, kas nav pietiekami atrisināts ir atkal jau saistāms ar finanšu sektoru – finanšu pieejamību uzņēmējdarbībai. Kredītresursu sadārdzināšanās ir viens no ievērojamākajiem draudiem ekonomikas veselībai valstī, kuru bagātina un caurauž mazie un vidējie uzņēmumi. Izdevīgāk ir spekulēt finanšu tirgos, pirkt valstu obligācijas, vērtspapīrus un maz ir to uzņēmēju, kas pie dārgiem finanšu resursiem un zema pieprasījuma būs gatavi ‘’solīties’’ riska kapitālistam vai baņķierim atgriezt aizņēmumus ar uzviju. Joprojām zemais pieprasījums tirgū un samērā augstās kredītlikmes padara banku un uzņēmumu attiecības saspringtas. Tas ir viens no nozīmīgākajiem žņaugiem uzņēmumu konkurētspējas pozīciju saglabāšanā un risku samazināšanā. Jāsecina, ka kredītu tirgus nedarbojas apmierinoši un tas negatīvi ietekmē jau tā zemo uzņēmējdarbības aktivitāti Latvijā. Tas palielina arī risku, ka iedzīvotāji ar augstu kvalifikāciju nespēs kļūt par pašnodarbinātajiem vai individuālajiem komersantiem, jo jaunu ideju īstenošanai, īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, nepieciešams sākotnējais kapitāls un audzēt pārdošanas muskuļus visbiežāk pie vietējā patērētāja. Tādēļ jārod valstiska pieeja situācijai atbilstošas finanšu un kvalificētu speciālistu pieejamības programmas izstrādē. Eiro ieviešana nedrīkst būt žņaugs attīstības procesiem.
Un visbeidzot - piektais virziens, kas palicis pusratā ir publiskā sektora pārliekā iejaukšanās uzņēmējdarbībā. Piemēram, valsts kapitālsabiedrību pārvaldības modelis balstīts uz institucionālu, bet ne saturisku risinājumu meklējumiem. Atalgojuma sistēmas pārskatīšana valsts sektorā joprojām netiek balstīta uz jēgpilniem efektivitātes rādītājiem, pārvaldības struktūru pārskatīšanu un analīzi par pakalpojumu nepieciešamību un kvalitāti iedzīvotājiem. Algu maisam gals ir vaļā, jo valstsvīri saka, ka krīze beigusies. Nododot publiskai pārvaldei neatbilstošās funkcijas privātajam sektoram realizējot atklātus un pārdomātus iepirkumus, privātais sektors var saprātīgāk rīkoties ar pieejamajiem finanšu resursiem un uzņēmumi konkurēt savā starpā. Publiskā sektora darbinieku vajadzības ir jāskata kontekstā ar citu tautsaimniecības nozaru darbinieku vajadzībām un iespējām.
Kāds teiks, ka krīze ir galvā, jo norises mūsu ikdienā, kā arī politiskie un ekonomiskie procesi attīstās cikliski. Te augšup, te lejup. Un es piekrītu, mums jābūt vienmēr gataviem pārmaiņām, jāsagatavojas grūtībām un jāapbruņojas ar zināšanām, finanšu rezervēm. Tomēr – tiem, kas tur rokās varas grožus un pieņem lēmumus, ir jāuzņemas atbildība ne tikai par savu, bet arī par iedzīvotāju labklājību. Tādēļ tikai tad, kad mazināties uzticības krīze, īstā krīze būs patiesi pāršalkusi Latviju un mēs varēsim teikt, ka esam izturējuši. Šobrīd pieminētais bezdarbs, emigrācijas apjoms un ēnu ekonomika liecina par to, ka mūsu nāciju kā mežu vēl turpina plosīt gana stipri vēji.
Simts Latvijas iedzīvotāju subjektīvie viedokļi internetā: http://www.ves.lv/article/237504
2008.gada finanšu krīze starptautiskos tirgos un tai sekojošā sociāli – ekonomiskā krīze Latvijā joprojām izpaužas apjomīgos emigrācijas, ēnu ekonomikas un bezdarba radītājos. Tomēr ir jāatzīmē arī daudzi finanšu ekonomiskie rādītāji, kas liecina par situācijas stabilizāciju – IKP izaugsmes temps, produkcijas izlaide apstrādes rūpniecībā, eksporta un ārējo tiešo investīciju apjoma pieaugums, uzlabojas valsts budžeta bilances rādītāji, mazinās bezdarbs un inflācijas rādītāji. Atzinīgi vērtējumi saņemti no starptautiskajām reitingu aģentūrām un ārvalstu politiķiem. Tomēr pieprasījuma kritums ārvalstu tirgū, nepietiekamais pieprasījums pašmāju tirgū saglabā uzņēmējos piesardzību. Manuprāt, rets uzņēmējs šodien var apgalvot, ka spēs pārciest līdzīgu krīzi, ja tā tuvosies tuvākajā laikā. Nedrošība un neskaidrība par ekonomisko procesu pārvaldību Eiropas Savienības un nacionālā līmenī apgrūtina uzņēmēja iespējas investēt konkurētspējas uzlabošanā, atalgojuma paaugstināšanā un inovācijā. Likumsakarīgi, ka tikai ierobežots iedzīvotāju skaits var justies drošs par laba darba iespējām, sociālās un veselības aprūpi ilgtermiņā.
Sociāli ekonomiskā krīze nu ir pāraugusi uzticības krīzē politiskajai un finanšu sistēmai. Mazināt uzticības krīzi var tikai tad, kad pieaug darbaspējīgo iedzīvotāju iespējas ar savu darbu nodrošināt savām vajadzībām atbilstošu dzīves kvalitāti, bet sociāli mazaizsargātās iedzīvotāju grupas saņem kvalitatīvus izglītības, veselības aprūpes un sociālos pakalpojumus. Politiķu un ierēdniecības loma uzticības krīzes mazināšanā ir sniegt skaidru redzējumu par tuvākajā nākotnē veicamajām darbībām uzņēmējdarbības atbalstam.
Pēc finanšu tirgus stabilizācijas jāplāno nākamie soļi ekonomikas stabilizācijai, cerams, ka Nacionālais attīstības plāns un Industriālā politika uzradīs ne tikai ambiciozus mērķus, bet izkristalizēs praktiskus soļus tautsaimniecības struktūras sabalansēšanai, izglītības un zinātnes sistēmas pievienotās vērtības radīšanai uzņēmējdarbībā un kara indivīda konkurētspējas vairošanai mainīgā nākotnes darba tirgū.
Joprojām aktuāli pieci attīstības virzieni publiskā un privātā sektora sadarbībai, kurus izvirzīju 2008.gada nogalē. Šobrīd šo virzienu realizācijas kvalitāte var sniegt atbildi uz jautājumu, vai esam pārvarējuši krīzi? Vai varam apgalvot, ka ir nodrošināti stratēģiski finanšu ieguldījumi sabiedrības vajadzībām – transporta pakalpojumu pieejamībai, lai neapdraudētu reģionālo mobilitāti, infrastruktūras attīstību, kā arī veselības aprūpes un sociālās drošības sistēmās? Diemžēl joprojām fragmentāri ir izstrādāti modeļi finansējuma pieejamības radīšanai privātajam sektoram, partnerības attīstībai t.sk. ar pašvaldībām. Mēs esam pārāk atkarīgi no ES struktūrfondu pieejamības un joprojām neesam atrisinājuši pārliekās birokrātijas, apšaubāmo iepirkumu un finansējuma efektīva izlietojuma problemātiku.
Otrs virziens, kas bija jāatrisina, lai nostiprinātu tautsaimniecību pret jaunām krīzēm, saistāms ar privātām investīcijām, ārvalstu investoru piesaisti. Šobrīd ārvalstu tiešās investīcijas ieplūst finanšu un nekustamo īpašumu sektoros, bet ne apstrādes rūpniecības, loģistikas, enerģētikas vai infrastruktūras projektos. Kas liek domāt, ka publiskā sektora pārliekā iejaukšanās šajos sektoros rada ‘’jaunu burbuļu’’ riskus un nesaimnieciski iegulda sabiedrības (t.sk. Eiropas Savienības) resursus.
Trešais virziens, kurā arī šobrīd neredzam progresu ir ienesīgas investīcijas cilvēkkapitālā. Mums ir viens no augstākajiem rādītājiem pasaulē par augstskolās studējošo jauniešu un zinātnisko institūtu skaitu uz tūkstoti iedzīvotājiem, bet šie rādītāji nekonvertējas inovatīvos produktos, starptautiski pazīstamus zīmolos un reti dzirdam par starptautiski konkurētspējīgu zinātnes pienesumu. Lai motivētu darbiniekus darba devējiem būtu jākāpina atalgojums darbiniekiem un jāiesaistās izglītības, pētniecības procesos, tomēr rocība nav tik liela. Var vainot uzņēmējus peļņas kārē, darbiniekus zemā produktivitātē, tomēr jāpiebilst, ka Latvijā ir viens no lielākajiem nodokļu slogiem darbiniekiem ES un tas neveicina ne darbiniekus, ne darba devējus atgriezties pie nodokļu nomaksas un investīcijām cilvēkkapitālā. Pārdomājot investīcijas cilvēkkapitālā un pētniecībā, nodokļu sloga pārskatīšana sniegs iespēju uzlabot iedzīvotāju dzīves kvalitāti un daudz vairāk cilvēku teiks ‘’krīze ir pāri un es vairs no jaunas krīzes nebaidos’’.
Ceturtais virziens, kas nav pietiekami atrisināts ir atkal jau saistāms ar finanšu sektoru – finanšu pieejamību uzņēmējdarbībai. Kredītresursu sadārdzināšanās ir viens no ievērojamākajiem draudiem ekonomikas veselībai valstī, kuru bagātina un caurauž mazie un vidējie uzņēmumi. Izdevīgāk ir spekulēt finanšu tirgos, pirkt valstu obligācijas, vērtspapīrus un maz ir to uzņēmēju, kas pie dārgiem finanšu resursiem un zema pieprasījuma būs gatavi ‘’solīties’’ riska kapitālistam vai baņķierim atgriezt aizņēmumus ar uzviju. Joprojām zemais pieprasījums tirgū un samērā augstās kredītlikmes padara banku un uzņēmumu attiecības saspringtas. Tas ir viens no nozīmīgākajiem žņaugiem uzņēmumu konkurētspējas pozīciju saglabāšanā un risku samazināšanā. Jāsecina, ka kredītu tirgus nedarbojas apmierinoši un tas negatīvi ietekmē jau tā zemo uzņēmējdarbības aktivitāti Latvijā. Tas palielina arī risku, ka iedzīvotāji ar augstu kvalifikāciju nespēs kļūt par pašnodarbinātajiem vai individuālajiem komersantiem, jo jaunu ideju īstenošanai, īpaši maziem un vidējiem uzņēmumiem, nepieciešams sākotnējais kapitāls un audzēt pārdošanas muskuļus visbiežāk pie vietējā patērētāja. Tādēļ jārod valstiska pieeja situācijai atbilstošas finanšu un kvalificētu speciālistu pieejamības programmas izstrādē. Eiro ieviešana nedrīkst būt žņaugs attīstības procesiem.
Un visbeidzot - piektais virziens, kas palicis pusratā ir publiskā sektora pārliekā iejaukšanās uzņēmējdarbībā. Piemēram, valsts kapitālsabiedrību pārvaldības modelis balstīts uz institucionālu, bet ne saturisku risinājumu meklējumiem. Atalgojuma sistēmas pārskatīšana valsts sektorā joprojām netiek balstīta uz jēgpilniem efektivitātes rādītājiem, pārvaldības struktūru pārskatīšanu un analīzi par pakalpojumu nepieciešamību un kvalitāti iedzīvotājiem. Algu maisam gals ir vaļā, jo valstsvīri saka, ka krīze beigusies. Nododot publiskai pārvaldei neatbilstošās funkcijas privātajam sektoram realizējot atklātus un pārdomātus iepirkumus, privātais sektors var saprātīgāk rīkoties ar pieejamajiem finanšu resursiem un uzņēmumi konkurēt savā starpā. Publiskā sektora darbinieku vajadzības ir jāskata kontekstā ar citu tautsaimniecības nozaru darbinieku vajadzībām un iespējām.
Kāds teiks, ka krīze ir galvā, jo norises mūsu ikdienā, kā arī politiskie un ekonomiskie procesi attīstās cikliski. Te augšup, te lejup. Un es piekrītu, mums jābūt vienmēr gataviem pārmaiņām, jāsagatavojas grūtībām un jāapbruņojas ar zināšanām, finanšu rezervēm. Tomēr – tiem, kas tur rokās varas grožus un pieņem lēmumus, ir jāuzņemas atbildība ne tikai par savu, bet arī par iedzīvotāju labklājību. Tādēļ tikai tad, kad mazināties uzticības krīze, īstā krīze būs patiesi pāršalkusi Latviju un mēs varēsim teikt, ka esam izturējuši. Šobrīd pieminētais bezdarbs, emigrācijas apjoms un ēnu ekonomika liecina par to, ka mūsu nāciju kā mežu vēl turpina plosīt gana stipri vēji.
.jpeg&w=483&h=156)
