Whatever you are, be good one /A.Lincoln/

Bizness

Reabilitēt lobismu jeb patiesība par lobismu

2010.gada 11.jūnijs

Lobisma jēdziens Latvijas politiskajā leksikā parādījās līdz ar Atmodu un neatkarības atgūšanu. To vietā un nevietā lietoja politiķi („Es lobēju mazo veikaliņu intereses!” „Es esmu latviešu zemnieku lobijs!” utt.), kā arī dažādas ap politiķiem spietojošas personas, kuru ietekme gan bieži vien aprobežojās ar viena konkrēta tautas kalpa pazīšanu, organizācijas un uzņēmumi. Lobēšana tika uztverta kā diezgan noslēpumaina, vienkāršajiem mirstīgajiem nepieejama un neizprotama prasme „kārtot lietas”.

Tā nu tad, kad izveidojās struktūras, kas spēja patiešām nopietni aizstāvēt sabiedrības grupu intereses gan Latvijā, gan starptautiski, jēdziens jau bija tiktāl sakompromitēts, ka tika uztverts kā sinonīms korupcijai. Iespējams, ka „vidējā latvieša” izpratnē kārtīgs lobists visdrīzāk līdzinās Jūrmalgeitas „varonim” Germanam Milušam, kurš, nemitīgi zvanot politiķiem un sūtot kurjerus ar naudu pilsētas domes deputātam, cenšas sasniegt vajadzīgo rezultātu.
Vēsturiski jēdziens” lobisms” (no lobby – priekšnams, kuluāri) radās 19. gadsimtā ASV un apzīmēja interešu grupu darbību, kas centās ietekmēt un panākt vēlamo lēmumu pieņemšanu vai nevēlamo nepieņemšanu. Mūsdienu lobisms savā būtībā ir interešu aizstāvība.

Protams, valsts centieni sakārtot lobēšanas procesu un stingri nodalīt likumā atļauto interešu aizstāvību no korupcijas, kas ir neatļauta un sodāma, ir tikai apsveicami. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, piemēram, laiku pa laikam nāk klajā ar idejām, kā regulēt lobismu. Apsveicami? Diemžēl latvieši nebūtu latvieši, ja no viena grāvja nebrauktu otrā.

Atzīmēsim, ka Eiropas Savienībā lobēšana tiek vērtēta pozitīvi un tiek uzskatīta par likumdošanas jaunrades un politikas attīstības procesa sastāvdaļu. Eiropas likumdevējus cenšas ietekmēt dažādas interešu grupas - asociācijas un federācijas, nacionāla līmeņa nozaru apvienības, lobistu, juristu un sabiedrisko attiecību firmas, lai panāktu labvēlīgu tiesiskās vides pastāvēšanu. Rezultātā ieguvēji ir visi – gan interešu grupas, kuru vēlmes iespējami pilnīgāk tiek ņemta vērā, gan likumdošanas un izpildvara, kas rada daudz augstākas kvalitātes tiesību aktus, kuri turklāt atbilst realitātei.

Lielākā daļas iniciatīvas no dažādām organizācijām publiskajā un privātajā sektorā, kas vērstas uz lobēšanas jautājuma sakārtošanu, uztver lobēšanu ļoti vienpusēji, un rezultātā tiek domāts nevis par to, kā sabiedrības interesēs izmantot to potenciālu, bet gan - kā šo procesu papildus kontrolēt,  radot tiem birokrātiskās barjeras un valstij nesamērīgas izmaksas.

Koncepciju un dažādu priekšlikumu autori jauc interešu aizstāvjus (sabiedrisko attiecību uzņēmumus, juristu birojus), kuri no savas darbības gūst peļņu, un interešu pārstāvjus (arodbiedrības, darba devēju organizācijas, nozaru asociācijas), kas par savu darbu atalgojumu nesaņem vai to atalgojumu veido organizāciju kopīgi iemaksātās biedru naudas, attiecīgi, lai pārstāvētu kopīgas intereses. Latvijas Darba devēju konfederācijai un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai kā nacionālā līmeņa sociālajiem partneriem šobrīd ir ne tikai tiesības konsultēties un regulāri saņemt informāciju par tiesību aktiem, kas skar darba devēju un darbinieku intereses, bet arī pienākums sniegt konsolidētu viedokli, lai nepieļautu būtiskas kļūdas atbildīgo personu nezināšanas dēļ par nozares specifiku un konkurētspēju. Šajā procesā piedalās arī dažādas nozaru un darba devēju organizācijas un nozaru arodbiedrības.

Pēdējā laikā sarunās ar atbildīgajām pusēm jau ir panākta zināma izpratne par to, ka sociālajiem partneriem un biedrībām nav nepieciešams atsevišķs regulējums. Jo var sanākt, ka par likumā noteikto pienākumu pildīšanu būs jāatskaitās kā par lobēšanu. Attiecīgi tas pavērstu situāciju sekojoši – Latvijas parlaments, starptautiskās deklarācijas, un Latvijas valdība, respektējot Eiropas Kopienas līgumu, apņēmās konsultēties ar sociālajiem partneriem – darba devēju un arodbiedrību organizācijām, tajā pašā laikā liekot reģistrēties kā lobistiem, kas jau ir definēti kā leģitīmi sociālā dialoga partneri sarunās ar valdību un pašvaldībām.

Tāpat jāatzīmē, ka par interešu aizstāvību nevar uzskatīt darbības kā pašaizsardzību – tādu likumu ietekmēšanu, kas saistīti ar organizācijas pastāvēšanu, ietekmi un pienākumiem, kā arī tehnisko palīdzību – padomu sniegšanu, atbildot uz valsts institūciju pieprasījumu, kā arī atklātu analīzi vai pētniecību – sabiedrības problēmu izpēti un potenciālo risinājumu meklēšanu.

Taču Latvijā lobēšana tiek uztverta ļoti vienpusēji, un rezultātā tiek domāts nevis par to, kā sabiedrības interesēs izmantot to potenciālu, bet gan - kā apgrūtināt lobētāju darbību, radot tiem ievērojamas birokrātiskās barjeras un nesamērīgas izmaksas. Piemēram, plāno, ka ikvienam lobētājam par savu darbošanos jāsniedz informācija kontrolējošajām iestādēm. Taču jau tagad Uzņēmumu reģistram un Valsts ieņēmumu dienestam to reģistros ir pieejama informācija par biedrību un citu organizāciju mērķiem, komercsabiedrību un pašnodarbināto personu deklarētajiem darbības veidiem, tāpēc nav ne mazākās nepieciešamības jauna lobētāju reģistra izveidei, kas šajos taupības laikos tikai radīs papildu ierēdniecību, izdevumus kā valsts pārvaldes, tā organizētās pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem.

Attiecīgi neviens līdz šim nav veicis aprēķinus par potenciālā administratīvā sloga ietekmi uz publisko un privāto sektoru, piemēram, informācijas tehnoloģiju risinājumiem, cilvēkresursu un laika resursa patēriņu, lai regulētu aptuveni 300 komersantus, kuru komercdarbība ir saistīta lobēšanas pakalpojumu sniegšanu.

Šķiet, ka koncepcijas autori arī jauc interešu aizstāvjus (sabiedrisko attiecību uzņēmumus, juristu birojus), kuri no savas darbības gūst peļņu, un interešu pārstāvjus (arodbiedrības, darba devēju organizācijas, nozaru asociācijas), kas par savu darbu atalgojumu nesaņem un pārstāv vispārējas interese. Darba devēju organizācijām, arodbiedrībām kā sociālajiem partneriem ir pat pienākums sniegt savu viedokli valsts sektoram, piemēram, lai nepieļautu būtiskas kļūdas atbildīgo personu nezināšanas dēļ par nozares specifiku un konkurētspēju.

Var izveidoties absurda situācija – Latvijas parlaments, starptautiskās deklarācijas, un Latvijas valdība, respektējot Eiropas Kopienas līgumu, apņēmās konsultēties ar sociālajiem partneriem – darba devēju un arodbiedrību organizācijām, tagad liks reģistrēties tiem, kas jau ir leģitīmi sociālā dialoga partneri. Latvijas Darba devēju konfederācijai un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienībai kā nacionālā līmeņa sociālajiem partneriem no darba devēju un arodbiedrību puses jau šobrīd ir ne tikai tiesības konsultēties un regulāri saņemt informāciju par tiesību aktiem, kas skar darba devēju un darbinieku intereses, bet arī pienākums sniegt konsolidētu viedokli. Var sanākt, ka par likumā noteikto pienākumu pildīšanu būs jāatskaitās kā par lobēšanu.

Turklāt LDDK ir pārstāvēta Starptautiskajā darba devēju organizācijā (IOE), Eiropas Biznesa konfederācijā (BUSINESSEUROPE), kas ir nozīmīgākais Eiropas uzņēmēju interešu pārstāvis ES institūcijās, kā arī citās institūcijās. Līdzīga pārstāvniecība ir arī LBAS. Vai arī par šo darbību nāksies sniegt ziņas kontrolētājiem?

Tāpat jāatzīmē, ka par interešu aizstāvību nevar uzskatīt darbības kā pašaizsardzību – tādu likumu ietekmēšanu, kas saistīti ar organizācijas pastāvēšanu, ietekmi un pienākumiem, kā arī tehnisko palīdzību – padomu sniegšanu, atbildot uz valsts institūciju pieprasījumu, kā arī atklātu analīzi vai pētniecību – sabiedrības problēmu izpēti un potenciālo risinājumu meklēšanu.

Taču, spriežot par lobēšanu un lobētājiem, šī procesa aspektiem un niansēm, vispirms ir jāatmet ieradums meklēt ienaidniekus. Atklāta, visiem redzama un caurskatāma lobiju darbība (piemēram, nodrošinot informācijas par lobētājiem darba grupās un konsultatīvajās padomēs publiskošanu iestāžu mājas lapās),  kas tiek kontrolēta, nevis mākslīgi traucēta, lobēšanas atļautās formas strikta nošķiršana no tirgošanās ar ietekmi tikai palīdzēs uzlabot lēmumu pieņemšanas kvalitāti.