Whatever you are, be good one /A.Lincoln/

Pētniecība

Lasīt citus rakstus

Eiropas Sociālais modelis

2007.gads 15.janvāris


Eiropas Savienības (turpmāk - ES) pus gadsimta ilgā vēsture apliecina, ka tās īstenotajai sociālai politikai ir ievērojama ietekme uz Eiropas iedzīvotāju labklājības līmeņa celšanu un ekonomisko un konkurētspējas politiku. Neraugoties uz grūtībām īstenot Lisabonas stratēģijā izvirzītos daudzšķautņainos mērķus un pieaugošajām iedzīvotāju sociāli ekonomiskajām atšķirībām straujas ES paplašināšanās rezultātā, kā arī atšķirīgiem sociālās drošības sistēmām - pastāv un turpina veidoties Eiropas sociālais modelis (turpmāk - ESM), ko apliecina vienota izpratne par:
  • cilvēktiesībām u.c. vērtībām;
  • identitātes meklējumi pretnostatoties citām pasaules lielvalstīm;
  • sociālās partnerības struktūras un sociālā dialoga tradīcijas;
  • izaicinājumi cilvēkresursu, konkurētspējas un publiskā sektora attīstībā;
  • institucionālais ietvars un sadarbība ES mērogā;
  • kopēji politikas procesi un saistoši plānošanas dokumenti utml.

Balstoties uz Eiropas Konstitūcijā rakstīto, ka ''Savienībai jādarbojas Eiropas ilgtspējīgas attīstības labā, balstoties uz sabalansētu ekonomisko izaugsmi un cenu stabilitāti, konkurētspējīgu sociālā tirgus ekonomiku, koncentrējoties uz pilnu nodarbinātību un sociālo progresu, kā arī augsta līmeņa vides kvalitātes protekcionismu un uzlabojumiem.'', varam secināt, ka nākotnē ES iedzīvotājiem arvien vairāk būs jārēķinās ar pārmaiņām ES politikas procesos, kas saistīti ar iekšējā tirgus, sociālo un veselības aizsardzības politiku. Sociālajiem partneriem (valsts pārstāvjiem, darba devēju un darba ņēmēju organizācijām) savukārt svarīgi savlaicīgi iesaistīties diskusijā par ESM, informējot par izmaiņām plašāku sabiedrību un rūpējoties, lai globalizācijas procesu transformācija veicinātu ekonomisko izaugsmi un iedzīvotāju labklājību.

Eiropas sociālā politikas jautājumi dalībvalstu (turpmāk - DV) valdību dienas kārtībā nonāca līdz ar diskusiju par pārstrādāto Lisabonas stratēģiju, kas fokusējas uz ekonomiskās izaugsmes un nodarbinātības jautājumiem un iespējams mazināja sociālās aizsardzības lomu Eiropas integrācijas procesā. Tomēr Lisabonas stratēģija apliecināja, ka ekonomiskā izaugsme nav pašmērķis, bet gan veids kā palielināt eiropiešu labklājību. Sociālās aizsardzības jautājumi kļuvuši arvien aktuālāki, neraugoties uz domstarpībām attiecībā uz subsidiaritātes un nacionālās kompetences principu ievērošanu.

Diemžēl ES pilnā mērā neizmanto savu mandātu, jo tās redzējums par sociālo dimensiju nav skaidrs. Neskaidrību par ESM apliecina kompetence un politiskā griba sadarboties galvenokārt ekonomiskajos un nodarbinātības jautājumos. Neraugoties uz situāciju, ka ES institūcijas nevar uzskatīt par nozīmīgiem spēlētājiem sociālās aizsardzības sfērā, vienota tiesiskā vide sociālās aizsardzības sistēmām DV pastāv. Piemēram, atvērtā koordinācijas metode (AKM) ir labs instruments sociālās aizsardzības sistēmu sabalansēšanai, jo tā palīdz koordinēt jautājumus, kuri ir DV kompetencē. Tomēr šādu politisko iniciatīvu esamība, liecina, ka sociālās aizsardzība nevar gūt līdzīgu statusu, kā ekonomikas un nodarbinātības jautājumi.   

Ekonomiskās un sociālās sfēras attīstība mijiedarbībā ir acīmredzama un nav svarīgi, kurā līmenī lēmumi par šīm politikām tiek pieņemti. Viena no ES prioritātēm, ir iekšējā brīvā tirgus radīšana un tas ir saprotami, ka kompetence ekonomiskajos sektoros ‘’pārcēlusies’’ no nacionālā uz ES līmeni. Arī DV sociālās aizsardzības sistēmām būs jāpiemērojas tiešai un netiešai iekšējā tirgus ietekmei. Diemžēl, ja ES ietekme uz DV sociālās aizsardzības modeļiem netiks respektēta – DV mēģinās individuāli reformēt savas sociālās aizsardzības sistēmas, tā kavējot iekšējā tirgus veidošanos, uzņēmējdarbības attīstību un jaunu pakalpojumu piedāvāšanu un pilnveidošanu iedzīvotājiem. Individuālu pieeju apliecina 2006.gada nogalē pieņemtā pakalpojumu direktīva, kurā sašaurināts sniedzamo pakalpojumu spektrs un izcelsmes valsts principa izslēgšana no direktīvas.

Māstrihtas (1993), Amsterdamas (1999) un Nicas (2003) līgumi iezīmē nozīmīgus soļus un prasības attiecībā uz Eiropas pilsonību, kā, piemēram, ES sociālās drošības koordinācijas (1408/71) noteikumi sevī ietver trešo pasaules valstu pilsoņus un neaktīvo iedzīvotāju daļu. Četras pamatbrīvības attiecas uz visiem ES pilsoņiem un Eiropas Kopienas Tiesas (turpmāk - EKT) lēmumi nozīmē, ka ES pilnvaras sociālās drošības jautājumos pieaug saistībā ar pārvietošanās brīvību un ne ar pilsonību kādā noteiktā DV. Tā rezultātā varētu rasties spiediens uz DV sociālās aizsardzības sistēmām, jo vairākums labumu (un attiecināmās izmaksas) ir eksportējamas. Attīstoties šādām tendencēm, DV būs jāsaskaņo risinājumi. Sociālās un veselības politiku ietekmē konkurence un vienotā tirgus veidošanās, kas mazina ierobežojumus konkurencei un četru brīvību īstenošanai. Ierobežojumi nelabvēlīgām darbībām un atbalsts labvēlīgām, vairs nav tikai dalībvalstu ziņā. Pieaug iepirkumi pēc precēm un pakalpojumiem, kur konfliktus bieži nācies mazināt EKT. Konkurences tiesības nosaka pieņemamās metodes un kritērijus koncentrējot publiskos iepirkumus, tādēļ atbilstoša sociālā un veselības politika stājas pretī pārbaudījumiem.

Arī DV valdības tomēr turpina mazināt lēmumu pieņemšanas nozīmi sociālajā politikā ES līmenī. To var skaidrot ar institucionālo struktūru un kultūru atšķirībām, jo sociālās aizsardzības sistēmas ir daudzveidīgas un izskatās, ka tuvākajā nākotnē, pat privātā sektora ietekmē, ievērojama institucionālā un sistēmiskā izlīdzināšanās nenotiks. Tas nozīmēs, ka lēmumu pieņemšana sociālajā politikā, kas ietekmēs arī daudzu iedzīvotāju iespējas saņemt kvalitatīvus pakalpojumus un uzņēmējiem attīstīt šo pakalpojumu spektru, ES līmenī nebūs viegla, īpaši, ja būs nepieciešama vienprātība.

Sociālajiem partneriem ir kopēji izaicinājumi – cilvēkresursu problēmas, grūtības adaptēties globālā tirgus spiediena apstākļiem un izmantot visas informāciju tehnoloģiju iespējas. Tas nozīmē, ka DV risinājumi nevar ievērojami atšķirties viens no otra. Iespējams, ka ne visas valstis sastapsies ar globāliem izaicinājumiem nacionālā līmenī, bet, lai sasniegtu Lisabonas mērķus, padarītu efektīvāku saistīto aktivitāšu ieviešanu un veiksmīgāk sadarbotos ar privāto sektoru, ir nepieciešams demonstrēt vienotību. Lai panāktu ilgtspēju un stabilitāti DV ekonomikas ir savstarpēji atkarīgas (pensiju un veselības aprūpes izdevumi), ES ekonomiskais spiediens ir nozīmīgs DV sociālās politikas plānošanā. Globalizācijas un iekšējā tirgus radītie priekšnosacījumi, nozīmē sociālās aizsardzības sistēmu reformu nepieciešamību. ES DV valdības arvien biežāk ES līmenī apspriež sociālās un ekonomiskās politikas mijiedarbību, kas liecina, ka nākotnē tiks pārskatīta sociālās politikas loma un ieguldījums kopējās ES iniciatīvās un procesos. 

Globalizācijas spiediens, ko izjūt DV, lai piemērotos citu valstu nodokļu nomaksas līmenim, veicina nodokļu konkurenci ienākumu pārvedumos un sadalē, kā arī publisko pakalpojumu finansēšanā. Piemēram, iespējamā nodokļu konkurence var skart uz apdrošināšanu bāzētas sociālās un veselības politikas sistēmas, kas atšķirsies no uz rezidentiem bāzētām sistēmām. Nodokļu konkurence var ietekmēt publiskos, no nodokļiem finansētos, pakalpojumus, jo pieaugs vajadzība tos racionalizēt, samazināt publiskos pakalpojumus un to pārvedumus. Globalizācijas ietekme jūtama daudzos sektoros un tas ir patiess izaicinājums tiem, kas atbild par sociālo aizsardzību Latvijā un nespēj ietekmēt ekonomisko politiku. Vai DV vēlēsies un varēs ietekmēt ES sociālās politikas dienas kārtību, atzīt kopējās intereses un pretnostatīšanās vietā sadarboties iedzīvotāju un uzņēmēju tiesību nodrošināšanai – paliek atklāts jautājums.